Filozofijas zinātņu doktors, profesors, literatūras un mākslas zinātnieks, literatūrkritiķis, kultūrvēsturnieks, daudzu grāmatu un publikāciju autors.
Dzimis Daugavpils apriņķa Jasmuižas pagastā. Mācījies Aglonas un Preiļu vidusskolā, kuru beidzis kā 2. izlaiduma absolvents 1947. gadā. Beidzis LVU Filoloģijas fakultāti un aspirantūru filozofijā. Strādājis laikrakstā „Padomju Jaunatne”.
Kopš 1951.gada docētājs, vēlāk profesors un estētikas un mākslas zinātņu katedras vadītājs Latvijas Valsts mākslas akadēmijā. Rakstnieku savienības biedrs kopš 1960.gada. Kopš 1992. gada strādā Latgales pētniecības institūta kultūras vēstures grupā.
Lasījis estētikas vēsturi, estētikas un mākslas kritikas, teorijas un metodoloģijas kursus, Latgales kultūras vēstures kursu Rēzeknes augstskolā. Pētījis estētiskās domas vēsturi Latvijā, īpaši Latgalē.
2006. gadā saņēmis Preiļu rajona padomes iedibināto Broņislava Spūļa prēmiju par ieguldījumu Latgales kultūras mantojuma vērtību saglabāšanā.
Pazīstamākās grāmatas: „Dzīves patiesībai un skaistumam” (1967), „Estētiskā doma Latvijā (līdz 1940. gadam)” (1976), „Personība un vērtības” (1979), „Titānisms, pseidotitānisms un māksla” (1995), „Rainis un Latgale” (2012).
Momogrāfijas: „Aleksandrs Zviedris. Gleznotājs un vijoļmeistars” (1995), „Pēteris Ušpelis. Keramiķa gaita un veikums”(2002), „Vertikāles. Osvalds Zvejsalnieks no Zvejsalām” (2004) u.c.
2006. gadā iznāca Mākslas akadēmijas profesora Pētera Zeiles apjomīgākais darbs „Latgales kultūras vēsture. No ledus laikmeta līdz mūsdienām”- 800 lpp. bieza grāmata ar 300 attēliem. Tas bija 12 gadus gara un neatlaidīga pētniecības darba rezultāts.
Man jautā, kāpēc rakstīji „Latgales kultūras vēsturi”? Viena no atbildēm rodama Andra Vējāna dzejolī „Cita saule”, kas pilnībā izsaka arī manas izjūtas. Un motivē atbildi šim vaicājumam:
Es mīlu Latgali. Te cita debess,
Kas ezerā sev vaigus nomazgā
Un baltos torņos „Sveicynōta” skaita
Kā māte savai Māras zemītei.
Kā vienu no būtiskākajiem „Latgales kultūras vēstures” virsuzdevumiem turēju prātā – nezaudēt savas saknes, kuru stiprums dod spēku lapotnei, ļaujot ar paļāvību lūkoties nākotnē. Jo, ja etnoss pārstāj ticēt pats sev, tas ir lemts zudībai…
2003. gada janvārī Pēteris Zeile rakstīja zīmīgas rindas: „Par latgalieti var uzskatīt cilvēku, kas izjūt nesaraujamu saikni ar nozīmīgām vērtībām Latgales kultūrā, nenorobežo sevi un nenostāda pretī latviešu tautas kopumam, bet, cik spēdams, pieliek roku, lai vairotu tās stiprumu, vienotību, bagātību. Tātad – latgalietis ir nevis tautība, bet savdabīgas kultūras un mentalitātes mantinieks un uzturētājs”.
2008. gada maijā sabiedriskajam un kultūras darbiniekam, profesoram, Dr. habil phil. Pēterim Zeilem par nopelniem Latvijas valsts labā piešķirts V šķiras Atzinības krusts.
Miris 2020. gada 5. februārī.