21. augustā Aglonā norisinājās atceres pasākums un vēsturnieku diskusija, kas bija veltīta 1941. gada 22. augustā Aglonā nacistu okupācijas laikā nogalināto 544 Daugavpils psihiatriskās slimnīcas pacientu un Grīvas patversmes bērnu piemiņai.
Pasākuma ietvaros notika atceres brīdis piemiņas vietā pie Aglonas Katoļu ģimnāzijas, Aglonas Kara muzeja apskate un vēsturnieku diskusija "Latgale nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941–1944): vēsture un atmiņa" Aglonas bibliotēkā.
Diskusijā piedalījās dr. hist. Uldis Neiburgs, dr. hist. Kārlis Kangeris, dr. hist. Vladislavs Malahovskis, Kaspars Strods, Aigars Urtāns. Diskusijas laikā tika apskatīti jautājumi par nacistu okupācijas varas politiku Latgalē, vietējo iedzīvotāju rīcību un pieredzi, kā arī Otrā pasaules kara notikumu vietu mūsdienu sociālajā atmiņā.
Šodien Aglonas priedēs nešauj, bet, kad vējš šūpo koku galotnes, liekas, ka zeme joprojām klusi glabā to cilvēku vārdus, kuru vienīgais grēks bija viņu trauslums. Vēstures rati griežas, bet necilvēcība diemžēl neatkāpjas - tas, kas 1941. gadā plosīja Aglonas mežus, šodien kā neizturams atbalss vilnis atgriežas Ukrainas zemē. Tā ir viena un tā pati tumsa, kas pārklājusi zemi. Mainās tikai gadskaitļi, formas tērpi un ieroču modeļi, bet nevainīgo asinis zemē iesūcas tieši tāpat.
Kamēr Aglonas priedes klusi šūpo pagātnes aizgājēju dvēseles, Ukrainas melnzeme vēl ir silta no svaigām sērām. Šie upuri mums neatstāj izvēli klusēt. Viņi mūs brīdina, ka ļaunums nemirst pats no sevis - tas barojas no pasaules vienaldzības, un katrs klusēšanas mirklis dod tam spēku atgriezties atkal jaunas pilsētas ielās. Šodien mēs nedrīkstam klusēt. Piemiņa nav tikai skumjas par tiem, kuri aizgājuši. Piemiņa ir mūsu solījums sargāt cilvēcību. Iedegto sveču liesmu gaisma lai spīd gan par tiem, kuri klusi guļ Aglonas priedēs, gan par tiem, kuru dzīvības šajās dienās tiek dzēstas Ukrainā. Viņu upuris mūs brīdina - pasaule bez līdzjūtības ir pasaule tumsā. Būsim viņu balss.
Vēsture mums māca ne tikai par ļaunuma postu, bet arī par gaismas neuzvaramību. Aglonas priedes, kas toreiz pieredzēja nāves ēnu, šodien stiepjas pretī saulei. Tās joprojām zaļo un sniedz patvērumu jauna rīta gaismai. Arī Ukrainas lauki, lai cik dziļi savainoti, atkal dīgs. Dzīvība vienmēr izlaužas cauri pelniem. Mūsu šodienas piemiņa nav izmisums. Tā ir spēka apliecinājums. Katra mūsu iedegtā svece un katra labā doma ir vairogs pret pasaules vienaldzību. Kamēr mēs spējam just līdzi citu sāpēm, kamēr mēs spējam iestāties par taisnību, ļaunums nav uzvarējis un nekad neuzvarēs. Nākotne pieder tiem, kuri būvē, nevis tiem, kuri grauj. Tā pieder bērnu smiekliem, mieram un mīlestībai, kas ir stiprāka par jebkuru ieroci. Aiz lūgšanām par pagātni lai skan mūsu stingrā ticība rītdienai - rītdienai, kurā taisnība uzvarēs, kurā Ukrainas debesis atkal būs mierīgas un kurā cilvēka trauslums tiks sargāts, nevis iznīcināts. Glabāsim šo gaismu savās sirdīs un nesīsim to pasaulē. Lai nevainīgo kara upuru piemiņa paliek mūžīga, un lai mūsu griba dzīvot mierā ir neiznīcināma.
Pasākums organizēts projekta "Vēstures balss" ietvaros, veicinot izpratni par sarežģītiem un nereti pretrunīgi vērtētiem Latvijas Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem.
|
|
Informāciju sagatavoja