Ik nedēļu Latvijas muzeju krājumos nonāk visdažādākie priekšmeti – grāmatas, dokumenti, fotogrāfijas, mākslas darbi u.c. Iemesli mēdz būt visdažādākie – iespējams tehnoloģiskā progresa rezultātā dotais priekšmets vairs netiek izmantots, tāpēc ir saglabāšanas vērts kā liecība par dzīvi un darbu senāk. Iespējams, priekšmetā ir ietverta kāda nākotnē noderīga vizuālā informācija vai pierādījuma bāze (piemēram, fotogrāfijas vai dokumenti). Vai arī vairāku priekšmetu kopums var sniegt priekšstatu par kādu konkrētu notikumu vai pat laika nogriezni, kurā ir dzīvojuši mūsu senči. Arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ik gadu nonāk daži simti priekšmetu, kas atspoguļo šeit dzīvojošās un darbojošās personības, labi zināmus (un ne tik) notikumus Preiļu apkārtnē.
Lai arī var šķist, ka Covid-19 vīruss ir spējis apturēt gandrīz visu ikdienas dzīves ritmu. Muzeja krājuma komplektēšanas un tā pētniecības darbu tas nav būtiski ietekmējis – te darba pietiek gadiem, ja ne desmitgadēm uz priekšu, jo galu galā arī pats Covid-19 laiks ir materiāls muzeja krājumam.
1949. gada 25. martā deportētās Supju ģimenes vienīgā mēbele
Mūsdienu Latvijas – Krievijas robežas tuvumā (Viļakas apr., Šķilbēnu pag., Komugrīvas sādžā) dzīvojošā Supju ģimene kopā ar daudzām citām Latvijas zemnieku ģimenēm 1949.gada 25.martā piespiedu kārtā tika deportēta uz “tālajiem nometināšanas apgabaliem Sibīrijā”. Izsūtījumā devās visa ģimene – māte Sofija (1910) kopā ar bērniem Antoņinu (1936), Mariju (1940), Vitāliju (1944) un vecmāti Leokādiju (1886). Ģimenes tēvs – Donats Supe (1907) arī tika izsūtīts, bet vēlāk un no ģimenes atsevišķi, satiekoties tikai 1957. gadā Latvijā, kad ģimenes izsūtījuma gaitas bija noslēgušās. Pirmos izsūtījuma gadus Omskas apg., Isiļkulas raj. Gorodišje (Городище) ciemā Supju ģimenei nācās dzīvot lielā nabadzībā – apstākļiem praktiski nepiemērotā zemnīcā, bez jebkādām mēbelēm.
Daina Bardovska muzejam dāvinot savas mātes Antoņinas Supes saglabāto solu, zināja teikt, ka to izgatavoja no Jasmuižas pag., (tag. Aizkalnes pag.) deportētās ģimenes dēli, kas dzīvoja tiem kaimiņos. Šo informāciju izmantojot par atsperes punktu, izdevās noskaidrot konkrēto ģimeni, kas 1949.gada 25.martā arī tika deportēta uz Gorodišje ciemu. Tā bija Aizkalnes pag., Egļu sādžā dzīvojošā Viļumu ģimene, kura arī tika izsūtīta pilnā sastāvā – te Andrejs (1882) un Elizabete (1891) Viļumi tika izsūtīti kopā ar četriem bērniem (3 dēli un 1 meita). Izpalīdzīgie un čaklie Viļumu ģimenes dēli izgatavoja ne vien konkrēto solu, kas ilgu laiku nabadzīgajā ģimenē bija vienīgā mēbele, bet arī svešzemē mirušās vecmātes Leokādijas Supes (1886-1949) kapa krustu.
Vēlākajos gados ģimenei izdevās pārcelties uz tuvējo Isiļkulas pilsētu, bet 1956. gadā atgriezties Latvijā. Lai kādus ceļus vēlāk ietu Supju ģimene, meita Antoņina uzticamo mēbeli visur ņēma līdzi un pēc atgriešanās dzimtenē to saudzīgi glabāja savā dzīvoklī, līdz pat savai nāvei 2015.gadā. Patiesību sakot, šādi priekšmeti muzejos biežāk ir retums nevis ierasta prakse, jo parasti par nodotajiem priekšmetiem ir zināms visai maz, tikai kāda daļiņa vai fakts, kuru ņemot vērā muzeja speciālistiem ir jāizvērtē priekšmeta potenciāls tālākā pētniecībā vai eksponēšanā. Savukārt konkrētā sola sakarā informācijas ir tik daudz, ka vairs ir neiespējami to skatīt kā vienkārši funkcionālu mēbeli – tagad tā ir liecība cilvēka gara stiprībai ceļā uz loloto sapni par atgriešanos dzimtenē.
Supju ģimenes vienīgā mēbele – sols, galds, gulta un atpūtas krēsls vienlaicīgi. Par spīti aktīvajai lietošanai ir ļoti labi saglabājies.
Dāvida Zilbermaņa “veiksmes” dolāri
Kādam tikai “vēl viens dolārs”, bet citam atgādinājums par grūtu laiku un vērtīgu dzīves mācību.
2020. gadā muzeja krājums tika papildināts ar vienkāršu, bet tajā pat laikā visai īpašu Preiļu Goda pilsoņa Dāvida Zilbermaņa dāvanu, kas 2011. gadā tikšanās laikā Preiļu 2. vidusskolā par godu D. Zilbermaņa klases izlaiduma 60. gadu jubilejai, tika dāvināts klātesošajiem, tostarp muzeja darbiniekiem. Utilitārajā ziņā mazvērtīgajām 1 un 2 dolāru ASV naudaszīmēm ir liela simboliskā nozīmē D. Zilbermaņa dzīvē – piedzīvojot sava veida vilšanos “Izraēlas sapnī” 1977. gadā, viņš kopā ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Ņujorkā (ASV). Kā atminas D. Zilbermanis, sākumā viņam klājies grūti, tāpēc viņš devās pēc padoma pie kāda gudra rabīna jeb hahama. Kad bija izstāvēta gara rinda, rebe pasniedza viņam roku, ieskatījās acīs un uzdāvināja dolāru, teikdams: “Tev šajā valstī viss būs kārtībā, neuztraucies un šis dolārs tev pavairosies!”, un tā arī notika – veltot sevi nesavtīgam darbam, ticībā ka “tur augšā” tam kāds vēl labu un vada, D.Zilbermanis iedzīvojās Amerikā, izskoloja bērnus un par spīti gadu skaitam, joprojām ir aktīvs un turpina strādāt. Atcerēties doto stāstu un todien uzdāvināto dolāru sanāca visai nejauši, strādājot pie Preiļu muzeja dokumentālās filmas “Preiļu novada Goda pilsoņa Dāvida Zilbermaņa atmiņas. Preiļi, 2019. gada 13. augusts.”. To noskatīties var šeit. Tādā veidā izdevās ne vien iegūt vērtīgu priekšmetu muzeja krājumam, bet arī viedu mācību – kluss un pacietīgs darbs ir vērtīgāks nekā skaļa gaušanās.
Pioniera skulptūru fotogrāfijas uz Mīlestības kalniņa Preiļu muižas parkā
Īpašs prieks ir par tiem krājuma jaunieguvumiem, kuri līdzinās trūkstošajiem puzzles gabaliņiem. Tieši tā ir ar divām, bijušās Preiļu 1. vidusskolas skolotājas Annas Graubas (1926), fotogrāfijām, kurās līdz ar nezināmu puiku un meiteni ir iemūžināta Preiļu muižas parka Mīlestības kalniņa virsotnē esošā pioniera skulptūra ar miera balodi rokās. A.Grauba Preiļu 1. vidusskolā strādāja no 1953. līdz 1977. gadam bijusi vairāku klašu audzinātāja, bet jau kopš 1950-to gadu sākuma aizrāvusies ar fotogrāfiju, fiksējot ne vien skolotāja darba ikdienu, bet netieši arī pilsētu kopumā. Dotās fotogrāfijas līdz ar vairākiem fotoalbumiem un tūkstoti citu fotogrāfiju 2019. gada sākumā tika nodotas muzejam. Pienācīga šo materiālu apstrāde līdzinās maratonam – sistemātiski izvērtējot un pētot nodotos priekšmetus, ikreiz izdodas atrast ko jaunu un iepriekš nezināmu. Līdz šim muzeja rīcībā bija tikai mutiskas liecības par pioniera skulptūras esību faktu Preiļu muižas parkā, nedz tās uzstādīšanas/demontēšanas laiks, nedz arī izskats nebija zināms. Pateicoties šīm fotogrāfijām ir izdevies uzzināt par vēl vienu mazās arhitektūras objektu Preiļu muižas parkā.
Šobrīd vienīgās Muzejam zināmās, ~ 2,5 m augstās pioniera skulptūras fotogrāfijas.
Preiļu Goda pilsones Martas Veitas keramikas kolekcija
Šogad ticis saņemts arī kāds liels keramikas priekšmetu dāvinājums – Preiļu novada Goda pilsones un ilggadējās SIA “Preiļu slimnīca” ārstes Martas Veitas (1941-2018) keramikas priekšmetu privātkolekcija. Gandrīz 50 gadus, no 1964. līdz 2013. gadam M. Veita strādāja Preiļu slimnīcā un vairāk nekā trīsdesmit gadus tajā, vadījusi Terapijas nodaļu. Krūzes, vāzes, parastie un sienas šķīvji, vienžubura un trīsžubura svečturi (kopumā 35 priekšmeti) ir tikai daļa no Martas Veitas bijušās privātkolekcijas, kuras daļu Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam dāsni dāvināja viņas dēls – Uldis Veits. Saņemtos traukus darinājuši tādi Latgales keramiķi kā Vladislavs Vincevičs (1945-), Pēteris Ušpelis (1950—2003), Jāzeps Caics (1957-), taču absolūtais vairākums pieder Čerņavsku ģimenei, it īpaši Polikarpam Čerņavskim (1923-1997) kuram ar M. Veitu bija izveidojušas labestīgas un draudzīgas attiecības. Profesionāla rakstura tikšanās regulāri tika papildinātas arī ar kādu meistara dāvināmo trauku, taču M. Veita ne vien pieņēmusi dāvinājumus, bet arī pati aktīvi iesaistījusies cepļu izņemšanas pasākumos papildinot savu kolekciju. Martas Veitas privātkolekcijas lielākā daļa atrodas Preiļu Galvenajā bibliotēkā.
Preiļu Holokausta upuru materiālas liecības
Atsevišķu muzeja krājumam priekšmetu iegūšana process ir krietni sarežģītāks un ilgāks nekā varētu šķist, prasot vairāku speciālistu darba iesaisti. Tieši tādā veidā muzeja krājumā 2020. gadā nonāca Preiļu Holokaustā nogalināto preiliešu materiālās liecības. Iegūtie priekšmeti ir vēl viens sasniegtais ceļa stabs Preiļu goda pilsoņa Dāvida Zilbermaņa un Preiļu pašvaldības kopējā vēlmē, labiekārtot ebreju kopienas tās iznīcināšana vietu Cēsu ielā.
2018. gada vasarā, pēc iesaistīto pušu tikšanās un darba mērķu nospraušanas, nekavējoties tika uzsākta vietas izpēte – apzināti Muzeja krājuma materiāli, organizēta lauka intervija ar preilieti un notikuma liecinieku Kārli Pavloviču (1930), video formātā fiksējot viņa atmiņas par Holokausta notikumiem 1941. gada vasarā. Uz šo liecību pamata tika uzsākta nogalināšanas bedru lokalizēšanas process, to sarežģīja fakts, ka rakstiskās, topogrāfiskās un K. Pavloviča liecības savstarpēji atšķīrās, būtiski apgrūtinot veicamo darbu apjoma noteikšanu. Taču jau pirmie kontrolrakumi 2018. gada oktobrī-novembrī plānotajās apbedījuma vietās bija rezultatīvi. Skatīt nošaušanas vietu un tajā atrodamās liecības, pat gandrīz 80 gadus vēlāk bija emocionāli grūti – dubļu un pelnu sajaukuma veidotajā zemes slānī atrodot cilvēka kurpi, rokassomu vai arī kādu citu šīs šausmīgā notikuma liecību. Pirms atradumu iekļaušanas muzeja krājumā, tie bija jāapstrādā – attīrot tos no dubļiem un pelniem. Tā kā muzejā nav sava restauratora, tika piesaistīts VKKF finansējums un atrastie priekšmeti attīrīti un konservēti. Pašlaik daļa no iegūtajiem priekšmetiem ir eksponēti muzeja pamatekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”.
Darbu laikā veiktie novērojumi būtiski papildināja esošās zināšanas par nogalinātajiem preiliešiem, to sociāli ekonomisko stāvokli, Holokaustu praktisko realizāciju Preiļos un tā slēpšanas mēģinājumu 1944. gada vasarā nacistu karaspēkiem atkāpjoties no okupētās Latvijas teritorijas. Iegūtie priekšmeti ir patiesi unikāli, jo nedz Latvijas, nedz arī Baltijas valstu muzeju krājumos nav šāda veida priekšmetu, kuri lai arī ir izcelti no kapa malas, mums dzīvajiem, stāsta par to cik brutāli savā galējā izpausmē spēj būt tādu uzskati kā ksenofobija un šovinisms, ja tiek mērķtiecīgi vērsti pret kādu sabiedrības grupu vai daļu – sarkanā līnija, kura NEKAD, NEKAD nav pārkāpjama.
Tikai daļa, no 2018. gada nogalē veikto kontrolrakumu rezultātā iegūtajiem priekšmetiem.
Latgales keramikas vecmeistara Polikarpa Vilcāna (1894-1969) priekšmeti
Attēlā Polikarpa Vilcāna Bībele, cukurgraudu knaibles jeb kā tās saucis saimnieks – “kniep-stolciņas” un pirmās raudzes (gruzīnu) melnās tējas kārba.
1937. gada Parīzes ispasaules mākslas izstādes zelta medaļas laureāta, keramiķa Polikarpa Čerņavska (1923-1997) krustēva un amata skolotāja, Latgales keramikas vecmeistara, podnieka, un Silajāņu pag., Dūbu sādžas saimnieka – Polikarpa Vilcāna vārds ir ierakstīts ne vien Latgales, bet arī visas Latvijas kultūras vēstures kanonā. Viņa darinātie trauki, darba ainu fotogrāfijas un citas meistara darbības liecības, lielā skaitā ir atrodamas Latvijas muzeju krājumos iemantojot mūžības oreolu. Tāpēc vēl jo izcilāks un pārsteidzošāks ir jaunieguvums ja tajā ir jūtams arī daudz personīgāks autora pieskāriens – priekšmeti, kurus ikdienā ir lietojis vecmeistars. Piemēram Bībele – būdams ticīgs cilvēks, P. Vilcāns to regulāri lasījis visdažādākajos dzīves brīžos (tostarp 2.pasaules kara laikā slēpjoties no lidmašīnu un bumbvedēju skaņām). Par grāmatas biežo lietošanu liecina arī daudzās atzīmes, izcēlumi un piezīmes gar teksta malām. Bībeles lietošanas laiks, ir zināms tikai netieši – grāmatas drukāto pamattekstu veido katoļu garīdznieka, pedagoga, tulkotāja un Aglonas draudzes prāvesta Aloizija Broka (1898-194?) latgaliski tulkotā Jaunā Derība, kas tika izdota 1933. gadā ar sekojošo 1937. gada papildinājumu. Grāmata ir stipri nolietota, iespējams, jau pats P. Vilcāns tai piešuva klāt ādas vākus, stipri deformējot tās formu, taču acīmredzami vairāk rūpējoties par tās pašreizējo saglabātību turpmākai lietošanai.
Ir absolūti neticami, ka vairāk nekā 50 gadus pēc Polikarpa Vilcāna nāves tādi priekšmeti vēl ir saglabājušies. Taču jāteic godīgi, diez vai tas būtu iespējams, bez keramiķa meitas – Jūlijas Sondores (dzim. Vilcāne) līdzdalības un labvēlības, dāvinot priekšmetus muzejam.
Ebreju glābēja Staņislava Vuškāna ģimenes fotogrāfijas
Sākoties Covid-19 pandēmijai un pirmajiem pulcēšanās ierobežojumiem, muzeja speciālisti turpināja darbu pie gada izdevuma, brošūras “Ebreji Preiļos”, neplānoti iegūto laiku veltot atsevišķu jautājumu padziļinātākai izpētei. Tāpēc īpaši rezultatīva bija Preiļu ebreju glābēja Vladislava Vuškāna brāļa Staņislava (1897-1975) vecākā dēla – Henriha Raimonda Vuškāna (1934) vizīte Preiļos. Radās neplānota iespēja uzdot visus interesējošos jautājums uz kuriem Vuškāna kungs savu zināšanu un atmiņu spējas robežās sniedza atbildes, tostarp tika organizēts izbraukums uz agrākajām dzimtas mājām Preiļu nomalē, audio un video formātā iemūžinot H.R. Vuškāna stāstīto. Tika gūts arī apstiprinājums, ka Vladislava Vuškāna māja, kurā no 1941. -1944. gadam tika slēpti 6 Preiļu ebreji, joprojām ir saglabājusies, lai arī pārbūvētā veidā (līdz šim muzeja rīcībā esošās ziņas par slēpņa atrašanos balstījās citu preiliešu, notikumu laikabiedru, teiktajā.
Vladislava un Staņislava mājsaimniecību ēku novietojuma skice. Autors Henrihs Raimonds Vuškāns. 2020.g. augusts
V.Vuškāna māja ap 2005.-2006. gadu. Šobrīd, Klavdijas Zarānes vadītās autoskolas ēka.
H.R.Vuškāns būdams fizikas skolotājs veica arī shematiskas tēva un tēvoča 20. gs vidus mājsaimniecību skices, līdz ar tām nodot muzejam arī daudzas Staņislava Vuškāna ģimenes fotogrāfijas. Dotā tikšanās vainagojās ne vien ar vērtīgiem krājuma priekšmetiem, bet arī jaunām zināšanām kā notika slēpšana, apjaušot, ka Staņislava Vuškāna ģimenes loba bija krietni vien lielāka, nekā sākotnēji likusies. H.R.Vuškāna vecāki – Anna un Staņislavs Vuškāni, nebija vien klusi slēpšanas fakta zinātāji, bet arī daudzkārt palīdzēja vecākajam brālim viņa drošsirdīgajā uzdevumā, kad nu tas ir bijis nepieciešams un iespējams.
Var tikai apbrīnot faktu, ka brāļu Vuškānu ģimenes pēc šīs varonīgā glābšanas akta – dodot iespēju paslēpties un izdzīvot varas vajātiem cilvēkiem, mierīgi turpināja dzīvot savās mājās arī pēc kara beigām, nepieprasot sev ordeņus un cita veida apbalvojumus. Prieks, ka viņu varonība vēlāk tikusi novērtēta un šīs ģimenes pēcteči joprojām dzīvo Preiļos.
Preiļu divgadīgās lauksaimniecības skolas hronika
Grāmatas 115 lappusēs ir rodamas daudzas vērtīgas ziņas par Preiļu muižas pils pārbūvi un iekārtošanas darbiem, pēc īpašuma nacionalizācijas un muižnieku laiku beigām.
2020. gadā dienas gaismu ieraudzīja un muzeja krājumu papildināja, kāds ļoti īpašs, taču plašākam lasītāju lokam maz zināms izdevums – “Preiļu Lauksaimniecības skola 1924.-1945. Hronika”. Grāmatas pamatā esošais Preiļu divgadīgās lauksaimniecības skolas pārvaldnieku – Osvalda Saliņa, Franča Laganovska, Jāņa Ezerkalna un Pētera Ruča rakstītais skolas hronikas manuskripts, ilgstoši eksistēja vien dažos eksemplāros (tostarp Preiļu muzeju krājumā), pacietīgi gaidot iespēju pilnvērtīgai publicēšanai. Sastopoties uzņēmēja Jāņa Šņepsta vēlmei izpildīt savam radiniekam un pēdējām skolas pārvaldniekam – Pēterim Ručam doto solījumu un Preiļu pašvaldības nodomam celt gaismā sabiedrībai nezināmo hronikas manuskriptu, sakarā ar atjaunojamo Preiļu muižas pili – tika vākti kopā papildspēki grāmatas izdošanai, pulcējoties ap izdevuma menedžeri Igoru Pliču. Izdevumā hronikas manuskriptu papildināja Preiļu muzeja speciālistes vēstures jautājumos Ilonas Vilcānes priekšvārds, Preiļu divgadīgās lauksaimniecības skolas audzēkņa Jāņa Būmaņa atmiņas, izraksts no ainavu arhitektes Ilzes Māras Janelis 2004. gada izpētes materiāla par Preiļu parku un agrāro reformu Latvijā kā arī novadpētnieka Kārļa Bogdāna un Preiļu muzeja krājuma fotogrāfijas.
Dotā izdevuma neredzamā papildus vērtība ir lietošanā iegūtie, pirmā skolas pārvaldnieka Osvalda Saliņa (1924 1934) četri fotoalbumi, kas glabājušies pie viņa sievas – Emmas Saliņas radinieces Līgas Vaļģes. Daudzajās fotoalbuma lapās skatāmas skolas pārvaldnieka ģimenes dzīve un ikdienas gaitas 20.gs 20. – 30. gadu Preiļos – pastaigas parkā, kopīgi laivu izbraucieni tā dīķos un citas ikdienas dzīves ainas. Īpaši vērtīgas ir daudzās vēsturisko objektu fotogrāfijas – Preiļu muižas vecās pils fasāde[1] un Jaunās pils iekštelpu interjera un telpu iekārtojuma fotogrāfijas. Žēl, ka ziņas par šiem albumiem nāca jau pēc tam, kad grāmata tika iespiesta, būtu tas noticis nedaudz agrāk – pavisam noteikti izdevuma radošā komanda rautu stopkrānu, papildinot izdevumu ar jauniegūtajiem materiāliem. Šobrīd, ieskenēto fotoalbumu materiāli sniedz vērtīgas ziņas par daudzu vēsturisko Preiļu muižas pils telpu iekārtojumu 20.gs sākumā, esot par bezgala vērtīgu materiālu visiem Preiļu muižas pils atjaunošanas darbos iesaistītajiem.
[1] Preiļu muižas vecā pils tika nojaukta 1928.gadā un līdz šim pētnieku un muzeja speciālistu rīcībā bija tikai dažas šīs ēkas fotogrāfijas.
1904. gadā uz Parīzi sūtītās pastkartes no Preiļiem
Par šo divu, nudien unikālo, pastkaršu iegūšanu Preiļu muzejs ziņoja vēl 2019. gada nogalē, kad pateicoties novadpētnieces Tatjanas Kolosovas vērībai un atsaucībai, no tālās Orleānas pilsētas (Francija) izdevās atrast un izlasīt paskaršu vēstījumu, kas 1904. gadā no Preiļiem tika nosūtītas Parīzes pilsētā dzīvojošajai franču aristokrātei Batildes d`Albufēras jaunkundzei. Pastkaršu attēlos ir redzami Preiļu miesta objekti – 1880. gadā celtā Preiļu Romas katoļu baznīca un Preiļu muižas parka Z vārti ar ceļu no muižas uz baznīcu – mūsdienu Raiņa bulvāris. Vēstulei paredzētajā daļā, franču valodā rakstīts salīdzinoši vienkāršs vēstījums, ko sūtījusi kāda meitene vārdā Marija, pārjautājot vai ir saņemta iepriekšējā vēstulīte aicinot Batildi neklusēt un rakstīt atpakaļ, jo ļoti skumst.
Patiesībā, fotogrāfijas ir ne jaunākas par 1904. gadu, to īstenais izgatavošanas laiks vēl ir nosakāms.
Muzejam pagaidām ir tikai pieņēmums par to, kas varētu būt Preiļu miestā dzīvojošā un franču valodā rakstīt protošā Marija. Pagaidām šīs versijas pārbaudīšanai nav nepieciešamo avotu un ir jāsaka godīgi – nav zināms vai tie jebkad parādīsies. Taču šis fakts, nebūt nemazina doto pastkaršu vērtību, jo ar 1904. gada 14. jūnija pasta laika zīmogu datētās pastkartes ir vecākās zināmās vizuālās liecības par Preiļu pilsētas vēsturiskajiem objektiem.
Leģionāra Alfona Pastara mantu lāde
III Reiha un Padomju savienības kara sākuma 80. gadadienas priekšvakarā, nereti aizdomājamies un atceramos to notikumu virkni, kas noteica ļoti daudzu 20. gs dzīvojošo cilvēku likteņus, arī krājuma darba sakarā šim laika posmam tiek pievērsta īpaša uzmanība – pieaugot laika distancei un notikumu liecinieku skaitam nepielūdzami sarūkot ik dienu. Tāpēc vērtīgi ir iegūtie Latviešu leģionāra, Preiļu pag. iedzīvotāja – Alfona Pastara (1921-?) priekšmeti, kurš pēc kara beigām un sekojošas demobilizācijas, kopā ar brāli Robertu (arī leģionāru) palicis dzīvot Rietumvācijā, neatgriežoties mājas pie sievas, Preiļu pag. Betišķu sādžā dzīvojošas Veronikas Pastares (dzim. Vilcānes, 1922-2018). A. Pastars iespēju robežās centās uzturēt sakarus ar dzimtenē palikušajiem un sievu, sūtot dažādas dāvanas, pastkartes un fotogrāfijas.
No bijušā leģionāra Alfona Pastara saņemtās lietas – fotogrāfija no emigrācijas un sievai Veronikai sūtītais zīda auduma galvas lakats.
Preiļu muzeja krājumu papildina A.Pastara mantu lāde, kas ~1943. gadā, pēc mobilizācijas kopā ar civilo apģērbu tika nosūtīta uz mājām, sievai – Veronikai. Mantu lādei ir izliekts pusapaļš vāks, ādas rokturis un īpašnieka ieraksts uz lādes mugurpuses un apakšas. Veronika Pastare lādi nav izmetusi, bet pielāgojusi ikdienišķākām vajadzībām, piemēram, maizes glabāšanai. Dotais priekšmets ir sūrs atgādinājums cik daudziem Latvijā smags un nežēlīgs bija 20. gs. – laupot nevainīgu cilvēku dzīvības, kropļojot to garīgo un fizisko veselību, šķeļot un uz mūžiem šķirot izveidojušās ģimenes.
Rihards Sisojevs,
Galvenais krājuma glabātājs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs