Par Preiļiem


Fakti

Preiļi atrodas Latvijas dienvidaustrumu daļā, Latgales augstienes rietumu malā pie mazas upītes - Preiļupītes. Preiļu zeme ir viena no senākajām Latvijas apdzīvotajām vietām. Pirmie iedzīvotāji Preiļu apkārtnē ienākuši 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vēsturnieki Preiļu zemes sākotnējo centru saista ar Anspoku un Plivdu pilskalnu, no kurienes laika gaidā vienas vai abu pilskalnu apmetņu iedzīvotāji pārcēlušies uz tagadējo Preiļu pilsētas vietu. Par senāko šīs teritorijas iemītnieku dzīvi vēsta tikai arheoloģiskas liecības.

Preiļu novads jeb toreizējā Preiļu zeme pirmoreiz vēstures avotos parādījusies 1348. gadā, kad tā pārgāja Nikolaja Ikšķiļa (Rīgas bīskapa vasalis, Jersikas valdnieka Visvalža meitas pēcnācējs) īpašumā. No 1289. līdz 1348. gadam Preiļu zeme bijusi šīs dzimtas lēnis.

1382. gadā Preiļi nonākuši grāfu Borhu īpašumā, kurus arī uzskata par pilsētas dibinātajiem, jo tā piecsimt gadu garumā piederējusi šai dzimtai, kurai ir nozīmīga loma Preiļu pilsētas un novada vēsturē. Borhi pieder pie vecākajām dižciltīgo dzimtām Eiropā.

Lai attīstītu amatniecību un tirdzniecību un gūtu papildus ienākumus, Jozefs Heinrihs Borhs netālu no Preiļu ciema atļāva apmesties amatniekiem un tirgotājiem. Tur izveidojās Preiļu brīvciems, kas, laika gaitā arvien augot, kļuva par miestu. 1771. gadā J.H.Borhs Preiļu brīvciemā pie Tirgus laukuma uzcēla katoļu koka baznīcu. Tirgus laukums kļuva par nākamās Preiļu pilsētas centru. Laikā līdz 19. gadsimta 60. gadiem Preiļu muižā notika lieli celtniecības darbi, kurus sāka jau minētais grāfs Heinrihs, bet pabeidza viņa dēls Mihaels Borhs - Preiļu pēdējais īpašnieks.

1817. gadā tika uzcelta grāfu Borhu kapela. 19. gadsimta sākumā angļu neogotikas stilā sākta jaunās- ceturtās - pils celtniecība. Pie reizes tika pārveidots arī parks, ievērojami paplašinot tā robežas. To greznoja daudzas skulptūras, un te bija izveidota sarežģīta dīķu sistēma ar vairākām salām. Tika uzbūvētas arī jaunas saimniecības ēkas.

Mihaels Borhs, sākot ar 19. gadsimta 60. gadiem, savus īpašumus nezināmu apstākļu dēļ sāka strauji izpārdot. Nākamais Preiļu kungs bija poļu muižnieks Jans Mols, kas saimniekoja uz pilnvaras pamata no 1873. līdz 1881. gadam. Oficiālais īpašnieks bija vācu barons Johans Ungerns - Šternbergs. No 1891. līdz 1910. gadam Preiļi piederēja krievu muižniekam, cara galma kambarkungam un vēlākajam Krievijas sūtnim Itālijā un Zviedrijā Konstantīnam Guļkevičam, bet no 1910. līdz 1920. gadam – vācu muižniekam Kārlim Hipiusam.

Preiļu brīvciems, ko veidoja tirgotāji un amatnieki, pakāpeniski paplašinājās. Miesta tiesības Preiļiem piešķīra 1852. gadā, kad tajā jau bijušas 85 sētas, katoļu dievnams un krogs. Gadu desmitu pēc tā Preiļos jau tika rīkoti vērienīgi gadatirgi, kas ilguši pat vairākas dienas. Par to liecina arī plašais Tirgus laukums baznīcas priekšā.

1865. gadā Preiļos nodibināta pirmā mācību iestāde - tautskola, bet 20. gadsimta sākumā jau darbojušās trīs skolas (tautskola un draudzes skola), slimnīca, pasts, telegrāfs, spirta dedzinātava, alus darītava, ūdens dzirnavas, vēja dzirnavas, divas valsts degvīna tirgotavas.

1928. gada 11. februārī Preiļiem piešķirtas pilsētas tiesības. Rūpniecības uzņēmumu skaits palika nemainīgs, bet tirgotavu skaits palielinājās līdz 206, no tām 46 atradās Tirgus laukumā. Lielākā daļa piederēja ebreju tirgotājiem, taču daudzi Preiļu iedzīvotāji joprojām nodarbojās ar lauksaimniecību. Apbūve Preiļos noritēja pamazām, daudzi gruntsgabali tika izmantoti kā dārzi un ganības.

Latvijas brīvvalsts laikā Preiļos bijusi rosīga kultūras dzīve. Par to jāpateicas garīgās dzīves organizētājiem - skolotājiem un mācītājiem -, kas bija nodibinājuši vairākas kultūras biedrības. Līdz 1930. gadam Preiļos nebija kultūras nama, tāpēc par kultūras centru kļuva Preiļu lauksaimniecības skolā ierīkotā zāle ar skatuvi.

1938. gada 30. septembrī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apstiprināja Preiļu pilsētas ģerboni, kurā attēlots zelta laukā uz labo pusi pagriezies melns krauklis - gudrības, drosmes un spēka simbols. Šī putna attēls ģerbonim izraudzīts tāpēc, ka arī Preiļu ilggadējo īpašnieku Borhu ģerbonī bija attēloti kraukļi - gudrie, uzmanīgie, drošsirdīgi, spēcīgie un arī kauslīgie putni.

Kopš 1949. gada 31. decembra Preiļi ir rajona administratīvais centrs; tad arī sākās pilsētas uzplaukums. Turpmākajos gadu desmitos uzceltas gandrīz visas administratīvo un sabiedrisko iestāžu ēkas, ražošanas uzņēmumi un lielākā daļa dzīvojamo māju. Šajā laikā sākās arī lielāka rūpnieciskā rosība. Pakāpeniski tika izveidoti vairāki ražošanas un lauku saimniecības apkalpojošie uzņēmumi, kas veicināja iedzīvotāju pieplūdumu un dzīvojamo māju celtniecību. Preiļos tika celti vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi - linu fabrika, siera rūpnīca, šūšanas firmas.

2000. gada 24. oktobrī izveidots Preiļu novads, kas apvieno Preiļu pagastu, Aizkalnes pagastu un Preiļu pilsētu.

2009. gadā Preiļu novadam pievienojas Saunas un Pelēču pagasts.

Interesanti

Preiļu parks
Preiļu vēstures mantojuma lielākais lepnums ir Preiļu muižas komplekss ar skaisto parku. Līdz mūsdienām saglabājušos romantiskā ainavu dārza veidolu Preiļu parks ieguvis 19. gadsimta vidu, un vēl šodien tas ir viens no ievērojamākajiem Latvijas lauku parkiem. Parka platība ir 41 ha, no kuriem 13 ha aizņem parka dīķi un kanāli; te aug 25 sugu koki un krūmi, tostarp arī vairāki dižkoki. Iespējams, ka Preiļu parka plānojumu projektējis itāļu arhitekts Vinčenco Macoti (1756-1798). Parkā izveidota dīķu un kanālu sistēma ar daudzām salām un pussalām. No izraktās zemes izveidotas saliņas un „Mīlestības kalniņš”. Pēc nostāstiem, kanālu labirints veido monogrammu.

Klajumos izveidotas gleznainas lapenes - liepu vai svešzemju koku un krūmu grupas.

Parkā atrodas vairākas Preiļu muižas kompleksam piederīgas būves - Preiļu pils, kapela, vārtsarga namiņš, stallis un trīs vārti. Preiļu muižas apbūve - arī katrs elements parkā atsevišķi - ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Parka vārti un tiltiņi
Borhu dzimta norobežoja parku no apkārtējās teritorijas, izveidot tam apkārt 3m dziļu grāvi un mūra valni. Iebraucamais ceļš uz pili veda no rietumu puses, kur bija iestādītas četru rindu koku aleja un uzbūvēti balti mūra vārti. Sarkanu ķieģeļu vārti bija arī dienvidu pusē, kur sākās ceļš uz Aglonu. 19. gadsimta beigās pie kapelas uzcelti jauni sarkanu ķieģeļu vārti uz pilsētu. Tie atrodas pretī baznīcas vārtiem otrā ielas galā.

Parkā bija daudz dažāda lieluma kanālu un strautu, kas savieno dīķus. Lai varētu šķērsot kanālus, tika uzbūvēti tiltiņi. Grāfu Borhu laikā tie bija ļoti skaisti, rotāti ar sfinksām un citām skulptūrām. Tagad tiltiņi pāri kanāliem ir astoņās vietās un to izskats kļuvis racionāls un vienkāršs, bet Preiļu novadā pašvaldība iecerējusi atjaunot parku, rekonstruējot agrāko dīķu sistēmu, kā arī paredzot dažādas atpūtas iespējas iedzīvotājiem.

Parka estrāde
Aizgājušo laiku liecinieks- Preiļu parks- ikvienu apmeklētāju sagaida ar noslēpumainām senu koku šalkām, vijīgiem kanāliņiem un vientuļās pils tumšajiem logiem. Parka plānojums ir pievilcīgs gan pastaigām, gan dažādu pasākumu rīkošanai. Mākslinieciskās pašdarbības koncertiem pirmā estrāde parkā tika uzcelta jau 20. gadsimta 50. gados, bet tā nodega. 1979. gadā atklāja jauno Preiļu estrādi, kurā var pulcēties līdz četriem tūkstošiem skatītāju. Te notiek Dziesmu, deju un folkloras festivāli, tautas amatnieku svētki, brīvdabas izrādes un mākslinieku koncerti. Parks ir iecienīta svētku, tradīciju un kultūras programmu rīkošanas vieta.

Atpakaļ