Mēneša priekšmets muzejā – leģionāru atmiņu anketas


17.03.2017 - 31.03.2017

Vakar, 16. martā, Rīgā notika nu jau par tradīciju Latvijā kļuvušais 16. marta Leģionāru gājiens, plaši piesaistot vietējo un arī starptautisko mediju uzmanību, vissīkākajās detaļās atspoguļojot gājiena gaitu, kā arī visus iespējamos konfrontācijas mēģinājumus. Lai arī ir apritējuši nu jau 72 gadi kopš pēdējās artilērijas zalves un 2. pasaules kara ierakumu līnijas jau sen ir kļuvušas par zaļojošiem labības laukiem, tomēr cīņas “leģionāru” un “veterānu” starpā nebeidzas joprojām. Patiesības labad būtu jāpiebilst, ka īsteno kara veterānu biedrības (arī leģionāri un veterāni) jau sen rīko kopīgus pasākumus un atceres vakarus, kopā pieminot kritušos cīņu biedrus. Šāda “draudzēšanās” bijušo hitleriešu un Rietumu sabiedroto karavīru starpā visai aktīvi notiek jau kopš 20. gs. 70. gadiem, līdz ar PSRS sabrukumu “brāļošanās kustībai” pievienojās arī veterāni no Krievijas un bijušā Padomju bloka valstīm, kopīgi pieņemot un saprotot karavīra pienākumu pildīt tam uzlikto uzdevumu – nogalināt un pakļaut.

“Leģionāru” jēdziens 16. marta gājiena sakarā apzināti tiek lietots pēdiņās, tādējādi uzsverot tā saturiskā piepildījuma atšķirību no pirmajiem leģionāru gājieniem 90. gados, kad, nu jau sirmie, Latviešu SS brīvprātīgā leģiona karavīri devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot tos cīņubiedrus, kas pēc to domām, krita, cīnoties par Latvijas brīvību. Salīdzinoši nelielais visos latviešu leģiona formējumos iesauktais “brīvprātīgo” skaits (~100 000) apvienojumā ar lielajiem personālsastāva zaudējumiem (ap 55%) un pēckara gaitām (darba lēģeri, partizānu grupējumi, invaliditāte u.c.) skaidri norāda uz to, ka Latviešu leģionā karojošo karavīru skaits mūsdienās ir visai neliels un kļūst vēl mazāks, ja ņemam vērā lielo laika distanci. Īstenos kara veterānus un leģionārus jau sen ir nomainījuši to bērni un atsevišķas politiskās, sabiedriskās organizācijas, kas, slēpjoties zem “leģionāru” vai “veterānu” vārda, pārstāv noteiktas politiskās idejas vai arī traktē vēsturisko notikumu saturu atbilstoši saviem priekšstatiem un vēlmēm.

Tieši tāpēc nevēlos stāties kādā no barikāžu pusēm, jo lieliski apzinos pelēko toņu daudzumu šīs tēmas ietvaros, kur abu pušu mēģinājumi pārkrāsot leģionāru lomu un statusu 2. pasaules kara notikumu kontekstā, jau savā saknē ir lemta neveiksmei. Pustoņu eksistences atzīšana un pieņemšana kādas tēmas sakarā ir gaužam neērts stāvoklis, ko lielākoties cilvēka prāts mēģina atmest, jo pozīcija “labais-ļaunais, balts-melns” ir daudz vienkāršāka, pieņemamāka un līdz ar to –  saprotamāka. Domāju, ka 100 000 “brīvprātīgi” iesauktos leģionārus no Latvijas teritorijas nebūtu pareizi saukt par brīvības cīnītājiem Latvijas neatkarības atgūšanu vārdā, tikpat nepareizi tos būtu saukt par bendēm un slepkavām, jo karavīru motivācija un kara laukā iegūtā pieredze (pat ja atmetam militārā formējuma juridisko statusu) bija ļoti atšķirīga. Tieši tāpēc noteiktu birku likšana lieliski iederas veikalu plauktos, tomēr attiecībā uz pagātnes notikumiem ir pielīdzināma noziegumam.

Daudz īstenāka kara aina paveras, ja mēģinām šo jautājumu skatīt no pozīcijas – “cilvēks-karš”, ieskatoties arī savas ģimenes vēsturē. Šāda skatījuma iespaidā ātri vien zūd visi ideoloģiskie uzslāņojumi, un pat sīvākie pretinieki nonāk pie secinājuma, ka “slikts miers ir labāks par taisnīgu karu”. Šai sakarā vēlētos pieminēt manas ģimenes vēsturi, kuras locekļi ne vien ir bijuši 1. un 2. pasaules kara ierakumos, bet ir tikuši nostādīti situācijā, kad brāļiem nācās ģērbt karojošo pušu formastērpus, liedzot iespēju pilnā sastāvā pēc kara sēst pie ģimenes galda.

“Brīvprātīgo” Latvijas leģionāru atmiņu anketas, kas ir izvēlētas par marta mēneša priekšmetu Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā, ir labs piemērs mīlestībai pret atņemto valsti un nevēlēšanai vilkt jebkādas svešas valsts karavīra formastērpu par spīti propagandas solījumiem. Bijušie leģionāri, kuru pierakstītās atmiņu anketas ir nonākušas muzejā krājumā, nāk no Preiļu apvidus, viņiem visiem nācās atteikties no savām vēlmēm – izglītoties, apgūt kādu arodu u.c., to visu nomainot pret piespiedu darbu, bet vēlāk (leģionāru kontekstā) arī pret dienestu nacionālajos militārajos formējumos – leģionā. Jānis Auzāns, kurš 20 gadu vecumā tika iesaukts leģionā, savas atmiņas ir pierakstījis, apkopojot tās nelielā autobiogrāfijā, kurā atceras (interpunkcija un ortogrāfija – saglabāta) :

“Pēc komercskolas beigšanas bija skaidrs, ka man no leģiona izvairīties neizdosies. Daži mana gadagājuma zēni jau karoja Krievijā Volhovas purvos, daži jau krituši. (..) skolas pēdējā klasē bija iespēja pieteikties vācu darba dienestā. Darba dienestā, tā sauktajā “Reihsarbateitdienst” bija paredzēts nodienēt veselu gadu. Cerēju, ka šajā laikā karš būs beidzies. Man jebkāda  brīvprātīga pieteikšanās likās nepieņemama, bet šajā gadījumā citas iespējas izvairīties no frontes neredzēju. Sapņoju par mācīšanos augstskolā un darba dienestu izdienējušos solīja uzņemt augstskolā ārpus konkursa.
Dzīvē viss sanāca pavisam citādi. Darba dienestā vajadzēja nodienēt tikai 3 mēnešus, pēc kuriem 1944. gada februārī  biju ieskaitīts leģionā. ”

Ar citam leģionāram – preilietim Ludvigam Mūrniekam – bija līdzīgi, viņa atmiņu anketā varam lasīt:

“1939. gadā izgāja krievu armijas komisiju, bet armijā nepaspēja paņemt, jo sākās vācu okupācija. (..) Vācu armijā Ludvigs negribēja iet, tāpēc devās uz Rīgu strādāt. Tos kuri strādāja valsts darbā armijā neiesauca. (..) 1943. gadā Ludvigs no Rīgas atgriezās mājās. Sākās lielā mobilizācija. Tā Ludvigs tika iesaukts leģionā.”

Abu leģionāru atmiņās ir skaidri jūtama bez izvēles situācija un atrašanās starp diviem dzirnakmeņiem – Padomju Savienību no vienas puses un III Reihu – no otras. Latvijas valsts bija iznīcināta, bet tās iedzīvotāji – tikai bandinieku figūriņas lielvalstu duelī. J. Auzāna autobiogrāfijas fragments rezumē šo rūgto patiesību:

“Nonākt frontē nemaz nevēlos. Kā sarkanie, tā vācieši nav izpelnījušies manas simpātijas. Par neatkarīgu Latviju karot varētu, bet tādas perspektīvas pagaidām nav samanāmas. (..) Pirmajās dienās leģionā bija pārliecība, ka leģions dos savu artavu neatkarīgas Latvijas veidošanā. Kad abas lielvaras būs noasiņojušas apbruņotie latviešu pulki šajā ziņā varēs izvirzīt savas prasības. Tomēr katru dienu šī cerība mazinājās, jo bija redzams, ka no slikti apbruņotajiem latviešu pulkiem nekas daudz nepaliks.
Esmu stingri apsargātā karagūstekņu nometne, kuras šeit par lēģeriem sauc. (..) Pie vāciešiem leģions skaitījās pie Hitlera izlases SS karaspēka, lai gan, faktiski, bijām “lēta lielgabalu gaļa” – visīstākā SS parodija.”

Dotā raksta pamatā nav vēlme revidēt vai glorificēt Latvijas leģionāru statusu un darbību, pilnībā atzīstot un pieņemot Nirnbergas kara tribunāla un citu starptautisko organizāciju spriedumus to sakarā. Tieši pretēji, lasītājs tiek aicināts atcerēties tās trakojošās likteņa straumes, kurās pavisam negribot ir nācies nonākt un izirties cauri ne vien Latvijas iedzīvotājiem, bet arī mums visiem individuālā līmenī pavadot / sagaidot vai arī apraudot savus bojāgājušos tuviniekus, sagaidot to līķus atgriežamies no kara, kurā vien retais aizgāja brīvprātīgi, vienalga zem kura karoga krāsām tam nācās stāties. Uzskatu, ka tieši šāds skatījums uz 2. pasaules kara notikumiem ir “veselīgākais”, jo ātri vien izšķīdina tās “sapņus pilis” cilvēku galvās, kur lielās ideoloģiju uzvaras tiek veidotas uz cilvēku kauliem un asinīm.

P.S. Šī raksta tapšanas gaitā izmantotā leģionāra J. Auzāna autobiogrāfija kļuva par īstu, nu jau kārtējo atklājumu, kas rāmi gaida savu pētnieku vai lasītāju, lai iepazītos ar vienkārša, piezemēta un no visām ideoloģijām brīva Latgales puiša dzīves stāstu. Kurā vīrišķā brieduma un sevis meklējumi notiek tik ļoti sarežģītos dzīves apstākļos kā 2. pasaules karš.

Leģionāra anketa

Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Atpakaļ