Vēsture


Preiļi atrodas Latvijas dienvidaustrumu daļā, Latgales augstienes rietumu malā pie mazas upītes — Preiļupes. Preiļu zeme ir viena no senākajām Latvijas apdzīvotajām vietām. Pirmie iedzīvotāji Preiļu apkārtnē ienākuši 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vēsturnieki Preiļu zemes sākotnējo centru saista ar Anspaku un Plivdu pilskalnu, no kurienes laika gaitā vienas vai abu pilskalnu apmetņu iedzīvotāji pārcēlušies uz tagadējo Preiļu pilsētas vietu. Par senāko šīs teritorijas iemītnieku dzīvi vēsta tikai arheoloģiskas liecības.

Preiļu vārds rakstītajos avotos pirmo reizi minēts 1348. gadā sastādītā dokumentā. Jāatzīmē, ka A. Bīlenšteins, vācbaltiešu izcelsmes valodnieks, etnogrāfijas un folkloras pētnieks, bez konkrētas norādes uz dokumentu atzīmējis Preiļus kā jau ap 1250. gadu apdzīvotu vietu (Bielenstein A. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jarhundert.- St. Peterburg, 1892).

Preiļi no 1376. gada ietilpa Livonijas ordeņa daļā. 14. gs. beigās Preiļu zeme nonāca grāfu Borhu īpašumā. Borhi piederēja pie vecākajām dižciltīgo dzimtām Eiropā, kuras saknes meklējamas Neapoles karalistē Dienviditālijā. No turienes dzimta pārcēlās uz Vāciju, Vestfāles zemi. 13. gs. viens Borhu dzimtas atzars pārcēlās uz Pomerāniju Vācijā, otrs uz Krakovas vojevodisti Polijā, trešais uz Livoniju. Livonijas Borhu dzimtas pārstāvji bija arī Preiļu un Varakļānu muižu īpašnieki.

Pētnieki Preiļu zemes sākotnējo centru saista ar PLivdu un Anspoku pilskalniem Preiļupītes kreisajā krastā uz dienvidiem no mūsdienu pilsētas (Mugurēvičs Ē. Novadu veidošanās un to robežas Latvijas teritorijā (12.-16.gs. vidus// Latvijas zemju robežas 1000 gados.-Rīga,1999). Atsevišķi senlietu savrupatradumi liecina, ka pirmie iedzīvotāji Preiļu apkārtnē ienākuši 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Sākumā viņi apdzīvojuši mazāko Anspoku pilskalnu, bet vēlāk, pieaugot iedzīvotāju skaitam un mainoties dzīves apstākļiem, pārgājuši uz blakus esošo lielāko Plivdu pilskalnu.  Pēc Preiļu zemes izlēņošanas Ikšķiļu un Borhu dzimtām, domājams, Preiļu zemes centrs no minētajiem pilskalniem pārvietojas uz tagadējo Preiļu pilsētas parka teritoriju. Te izveidojās un līdz pat 19.gs. otrajai pusei pastāvēja Borhu muižas centrs.

1382. gadā Preiļi nonākuši grāfu Borhu īpašumā, kurus arī uzskata par pilsētas dibinātājiem, jo tā piecsimt gadu garumā piederējusi šai dzimtai, kurai ir nozīmīga loma Preiļu pilsētas un novada vēsturē. Borhi pieder pie vecākajām dižciltīgo dzimtām Eiropā.

Lai attīstītu amatniecību un tirdzniecību un gūtu papildu ienākumus, Jozefs Heinrihs Borhs netālu no Preiļu ciema atļāva apmesties amatniekiem un tirgotājiem. Tur izveidojās Preiļu brīvciems, kas, laika gaitā arvien augot, kļuva par miestu. 1771. gadā J. H. Borhs Preiļu brīvciemā pie Tirgus laukuma uzcēla katoļu koka baznīcu. Tirgus laukums kļuva par nākamās Preiļu pilsētas centru. Laikā līdz 19. gadsimta 60. gadiem Preiļu muižā notika lieli celtniecības un labiekārtošanas darbi, kurus sāka jau minētais grāfs Heinrihs, bet pabeidza viņa dēls Mihaels Borhs — Preiļu pēdējais īpašnieks.

1817. gadā tika uzcelta grāfu Borhu kapela. 19. gadsimta sākumā angļu neogotikas stilā sākta jaunās — ceturtās — pils celtniecība. Pie reizes tika pārveidots arī parks, ievērojami paplašinot tā robežas. To greznoja daudzas skulptūras, un te bija izveidota sarežģīta dīķu sistēma ar vairākām salām. Tika uzbūvētas arī jaunas saimniecības ēkas.

Mihaels Borhs, sākot ar 19. gadsimta 60. gadiem, savus īpašumus nezināmu iemeslu dēļ sāka strauji izpārdot. Nākamais Preiļu kungs bija poļu muižnieks Jans Mols, kas saimniekoja uz pilnvaras pamata no 1873. līdz 1891. gadam. Oficiālais īpašnieks bija vācu barons Johans Ungerns-Šternbergs. No 1891. līdz 1910. gadam Preiļi piederēja krievu muižniekam, cara galma kambarkungam un vēlākajam Krievijas sūtnim Itālijā un Zviedrijā Konstantīnam Guļkevičam, bet no 1910. līdz 1920. gadam — vācu muižniekam Kārlim Hipiusam.

Preiļu brīvciems, ko veidoja tirgotāji un amatnieki, pakāpeniski paplašinājās. Miesta tiesības Preiļiem piešķirtas 1852. gadā, kad tajā jau bijušas 85 sētas, katoļu dievnams un krogs. Gadu desmitu pēc tā Preiļos jau tika rīkoti vērienīgi gadatirgi, kas ilguši pat vairākas dienas. Par to liecina arī plašais Tirgus laukums baznīcas priekšā.

1865. gadā Preiļos nodibināta pirmā mācību iestāde — tautskola, bet 20. gadsimta sākumā jau darbojās trīs skolas (tautskola un draudzes skolas), slimnīca, pasts, telegrāfs, spirta dedzinātava, alus darītava, ūdens dzirnavas, vēja dzirnavas, divas valsts degvīna tirgotavas.

1928. gada 11. februārī Preiļiem piešķirtas pilsētas tiesības. Rūpniecības uzņēmumu skaits palika nemainīgs, bet tirgotavu skaits palielinājās līdz 206, no tām 46 atradās Tirgus laukumā. Lielākā daļa piederēja ebreju tirgotājiem, taču daudzi Preiļu iedzīvotāji joprojām nodarbojās ar lauksaimniecību. Apbūve Preiļos noritēja pamazām, daudzi gruntsgabali tika izmantoti kā dārzi un ganības.

Latvijas brīvvalsts laikā Preiļos bijusi rosīga kultūras dzīve. Par to jāpateicas garīgās dzīves organizētājiem — skolotājiem un mācītājiem —, kas bija nodibinājuši vairākas kultūras biedrības. Līdz 1930. gadam Preiļos nebija kultūras nama, tāpēc par kultūras centru kļuva Preiļu lauksaimniecības skolā iekārtotā zāle ar skatuvi.

1938. gada 30. septembrī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apstiprināja Preiļu pilsētas ģerboni, kurā attēlots zelta laukā uz labo pusi pagriezies melns krauklis — gudrības, drosmes un spēka simbols. Šī putna attēls ģerbonim izraudzīts tāpēc, ka arī Preiļu ilggadīgo īpašnieku Borhu ģerbonī bija attēloti kraukļi — gudrie, uzmanīgie, drošsirdīgie, spēcīgie un arī kauslīgie putni.

Kopš 1949. gada 31. decembra Preiļi ir rajona administratīvais centrs; tad arī sākās pilsētas uzplaukums. Turpmākajos gadu desmitos uzceltas gandrīz visas administratīvo un sabiedrisko iestāžu ēkas, ražošanas uzņēmumi un lielākā daļa dzīvojamo māju. Šajā laikā sākās arī lielāka rūpnieciskā rosība. Pakāpeniski tika izveidoti vairāki ražošanas un lauku saimniecības apkalpojošie uzņēmumi, kas veicināja iedzīvotāju pieplūdumu un dzīvojamo māju celtniecību. Preiļos tika celti vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi — linu fabrika, siera rūpnīca, šūšanas firmas.

2000. gada 24. oktobrī izveidots Preiļu novads, kas apvienoja Preiļu pagastu, Aizkalnes pagastu un Preiļu pilsētu.

Noslēdzoties administratīvi teritoriālajai reformai 2009. gadā Preiļu novadam pievienojās Pelēču un Saunas pagasti.

  

Jauncelsmes hronika

1955. gadā uzcelta linu fabrika,

1958. gadā – rajona kultūras nams, 2. vidusskola un LKP rajona komitejas nams (1979. gadā tam uzcelta piebūve; tagad te darbojas bērnu mūzikas skola un rajona bērnu un jauniešu centrs),

1959. gadā – universālveikals ar ēdnīcu un restorānu,

1960. gadā – rajona izpildkomitejas (tagad –padomes) nams,

1961. gadā – viesnīca (1986. gadā uzcelta piebūve), radioreleju stacija ar 86,5 m augstu torni,

1963. gadā – 1. vidusskola, rajona centrālā slimnīca, 1992. gadā tai blakus uzcelts jauns slimnīcas korpuss,

1964. gadā – lauksaimnieciskās ražošanas tehniskās nodrošināšanas rajona apvienības komplekss,

1972. gadā – siera rūpnīca (rekonstruēta un paplašināta 1981. gadā),

1973. gadā – Valsts bankas rajona nodaļas ēka (tagad tajā atrodas Latvijas Unibankas Preiļu filiāle), rajona Starpkolhozu celtniecības organizācijas un Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes kompleksi,

1974. gadā - kooperatīvā profesionāli tehniskā vidusskola (pašlaik ēkā izvietojusies Preiļu Valsts ģimnāzija), rajona sakaru mezgla ēka (paplašināta 1982. gadā), rajona informācijas un skaitļošanas centrs, sanitāri epidemioloģiskās stacijas ēka,

1977. gadā – kinoteātris “Ezerzeme” , rajona iekšlietu daļas (tagad – policijas), prokuratūras un tiesu nams,

1979. gadā – rajona sadzīves pakalpojumu nams, Dziesmu un deju svētku estrāde,

1980. gadā – poliklīnika, Ogres vērpšanas un trikotāžas ražošanas apvienības Preiļu trikotāžas fabrika,

1983. gadā – sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu komplekss,

1986. gadā – rajona centrālā bibliotēka (šobrīd rajona galvenā bibliotēka), grāmatu nams “Latgale”,

1989. gadā – veselības komplekss (pirts ar peldbaseinu),

1995. gadā – Preiļu vecticībnieku lūgšanu nams.

Turpmākajos gados notiek vairs tikai esošo ēku rekonstrukcijas un remonta darbi, mainās to īpašnieki un tiek veidotas šajās ēkās jaunas iestādes, kas, galvenokārt, saistītas ar tirdzniecību.

1996. gadā reorganizēta Preiļu 1. vidusskola un izveidotas 2 mācību iestādes: Preiļu 1. pamatskola ( darbojas bijušās 1. vidusskolas telpās) un Preiļu Valsts ģimnāzija (darbojas bijušajās Preiļu arodvidusskolas telpās, bet arodvidusskola pārcēlās uz bērnudārza Nr. 2 telpām).

Materiāls ņemts no Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma 


Atpakaļ